Mamma - tā ir neaizkarama, mūžīga un neredzama saikne uz visiem laikiem. Bet pienāks tā pati diena, kad viņa kļūs veca. Saprašana un pieņemšana ir milzīgs darbs. Ar sevi pirmām kārtām.

Nesen es uzzināju, kādas ģimenes stāstu par attiecībām ar vecmāmiņu. Nē, tā nav kārtējā psiholoģiskā tēma stilā `ko sēsi to pļausi`. Tas ir patiess un iedvesmojošs teksts no personīgās pieredzes.

`Atceros savu mammu, kad viņa saviem pirmajiem mazbērniem bija vēl jauna omīte. Pašpārliecināta, dedzīga un jautra: divus mazus mazbērnus paņēma, nosēdināja aizmugurē, pati pie stūres un uz laukiem. `Dārzeņiem ir jābūt tikai no dobēm`, `Svaigu zupu ir jāvāra katru dienu!`.

Personīgais viedoklis jebkurā jautājumā, ņemts no pieredzes. Aktīva dzīves pozīcija: `Kāpēc gan jums ir tukšs ledusskapis? Es auksto gaļu atnesu`, `Paņem naudu, nopērc sev siltu ziemas jaku, beidzot!`, `Tu nevari piesist taisni plauktu? Skaties, kā vajag!` Un tā tālāk, jūs saprotat.

Kādas ir visbiežākās problēmas jauniem vecākiem ar vecāku paaudzi? Mēs vai nu iekarojam savu plašumu un nostādām robežas, vai nu izrādām nevēlēšanos pret vecāko paaudzi mums palīdzēt.

Pēkšņi, kādā brīdī saproti: vecmāmiņa jau nevar uzlīst kokā, lai dabūtu ābolus. Neiet ar mazbērniem uz tālāko mežu pēc ogām un sēnēm. Nespēj aizvest bērnus uz pulciņu un pagaidīt viņus stundu: no ilgas sēdēšanas sāk sāpēt mugura. Viņai ir grūti iet pakaļ mazdēlam uz bērnudārzu: grupiņa ir trešajā stāvā.

Ko tur teikt - viņa jau knapi tiek līdz mums ar autobusu, kaut gan dzīvo blakus rajonā un ilgi sēž koridorā atpūšoties no ceļa.