Viņa ieraudzīja sievieti stāvoklī ar nošķiebtiem zābakiem un vecā mētelī...

Advertisement
Advertisement

Droši vien, katrs ir pārdzīvojis momentus, kad burtiski viss krīt no rokām, bet liktenis sūta aizvien jaunus un jaunus pārbaudījumus. Kā pārdzīvot neveiksmes joslu un iegūt jaunu enerģijas lādiņu, lai varētu atrisināt problēmas?


Mēs piedāvājam izlasīt pazīstamas blogeres Olgas Saveļjevas smeldzošu rakstu. Šajā stāstā daudzi atpazīs sevi vai savus tuvākos.

 

 

Raksta turpinājums - lapa #1
“Mana mamma ļoti nenopietni izturējās pret naudu.

Kādu reizi mēs nokļuvām ļoti sarežģītā finansiālā situācijā. Naudas nepietika ēdienam. Vajadzēja pabarot četras mutes: mamma, kas bija bez darba, manu (man ir 13 gadi), tēvu (viņš ir alkoholiķis) un kaķi Persiku.

Mamma aizbrauca pie māsas aizņemties naudu. Aizņēmās tieši tik, cik mums būtu vajadzīgs nedēļai.
- Tālāk mēs paši, - viņa pateica māsai, kura piedāvāja lielāku naudas summu.
 
Mamma atgriezās mājās sliktā stāvoklī. Viņa nemīlēja aizņemties. Sacīja: Aizņemies svešu, bet atdod savu. Es biju mājās un tikko biju izbarojusi pēdējo zivju konservu kārbu kaķim, kuram, tāpat, nebija ko ēst.

-Ma-a-aam...- es ienācu istabā, nenoņemot apavus. Parādīju viņai sagriezto kārbu.

- Ak, Dievs,- māte sāka raudāt.
 
Viņa visu saprata. Ka savu naudu vajadzēs atdot divas reizes vairāk, nekā bija plānojusi. Pēc stundas viņa devās atkal pie māsas. Bija vakars, krēsloja.

- Mamm, nopērc kaut ko ēdamu atpakaļceļā, citādi veikali būs jau slēgti...

- Bet ko tev gribas?

- Ananāsus, pajokoju es.- Kāda nozīme, ko man gribas? Nopērc mums kefīru un maizi, bet kaķim- konservus. Nevaram tērēties, neēdīsim desu un sieru.

Es gaidīju mammu mājās. Pēc pāris stundām viņa atgriezās mājās lieliskā noskaņojumā.

- Ņem, stiep uz virtuvi,- viņa teica, dodot man iepirkumu maisu.
Es paklausīju, strauji parāvu maisi uz augšu un tam izplīsa dibens. Uz grīdas nokrita karsta kūpināta skumbrija (mēs ar mammu to dievinājām kopā ar kartupeļiem), desa, siers, konservi … ananāss!!!

- Kas tas? - es apstulbusi pajautāju.

- Vienreiz dzīvojam, - atbildēja mamma uz manu jautājumu.

- - Es nesapratu, tu mirt taisies? Bet pakārt man parādus kaklā? – jokodamies es pārjautāju.- No kurienes šis ēdiens? Tu aplaupīji banku?

- Oļa, es aizņēmos naudu, pēc tam iegāju veikalā, nopirku maizi un kefīru un sajutu - tūlīt sākšu raudāt. Noskaņojums briesmīgs. Domāju, tūlīt aiziešu mājās, ēdīšu maizi ar ūdeni, un bērnu ar to pašu barošu, un vispār, no skumjām sajukšu prātā. Bet naudas skumbrijai pietika. Nu un es... Kā saka, līksmojiet, lupatlaši...
 
- Mamma, es pareizi saprotu, ka, tad, kad mēs to visu šo mēs noēdīsim (bet tas būs jau rīt, tāpēc ka mums ir četras mutes), tad mēs paliksim bez naudas un bez ēdiena?

- Tad arī risināsim šīs problēmas rīt! - jautri attrauca mamma.- Atradīšu darbu. Mani, lūk, aicina aicina uzkopt bagātas mājas. Bet tagad, meit, izvāri kartupelīšus, un ar skumbriju... Bet ananāss desertam.

Es, klusējot, tīrīju kartupeļus, aizgriezusies un zemu noliekusi galvu. Man nebija jautri, un es nejutu prieku par paredzamo maltīti. Mans kuņģis savilkās no šausmām, gaidot rītdienu. Es biju izbiedēta. Man 13, bet es visu sapratu. Zinu, kas būs rīt. Rīt mamma klusi raudās spilvenā. Tāpēc, ka viņa ir strupceļā.
Viņa bija direktora vietniece rūpnīcā, kas ražoja marmoru. Pusgadu atpakaļ pazuda vagons ar marmoru. Bija izmeklēšana. Aizdomās turēja visus. No galvenajiem līdz pat apkopējai. Mammu arī.

Mammu šokēja, ka viņu - tāpat, kā pārējos. Tāpat iet uz nopratināšanām, tāpat atbild uz izmeklētāju āķīgiem jautājumiem. Mamma - klīniski godīga sieviete. Nekad un ne no viena nav paņēmusi pat saspraudi.

Rūpnīcā strādā daudzus gadus. Ir uzticīga tai. Kļuva par direktora vietnieci, lai gan augstākās izglītības nebija. Kā viņu varēja turēt aizdomās? Mamma to uzskatīja par nodevību. Un aizgāja prom no darba. Es nesapratu, kāpēc viņa to izdarīja. Ja viņu vienu pašu turētu aizdomās...Bet taču, visus! Aiziešana no darba izskatījās aizdomīgi. It kā “būtu zinājusi, ko ēdusi”.
Advertisement

Patika redzētais? Iesaki draugiem

Saistītie raksti

Spied patīk un uzzini jaunumus ātrāk par citiem

Advertisement
Advertisement

Jaunākie komentāri

0 0 Šodien 05:59Andis
Kaut kaads murgs! :))) Taa ir nozheelojamaa rietumu "mediciinas" propaganda kas padara cilveekus par zaalju rijeejiem un upuriem. Jau smadzenees potee ka bez zaaleem nav dziives.
0 0 Aizvakar 20:45gunca
es arī pēc matu krāsas
0 0 Aizvakar 13:59Laura
Ja sobrid ari dzivoju ar vienu, kurs man parbauda telefonu, pierakstus. Jaatskaitas kur eju, cikos busu majas. Viena nekur nevaru iet. Katru dienu stridas. Taisa problemas.dzivoju ka cietuma. Nevaru pat ar draugiem satikties.

Pierakstīties iknedēļas jaunumiem

Tavs e-pasts
Pārpublicēšana tikai ar rakstisku atļauju | Rakstīt portālam | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Par sīkdatnēm | © GanGnam.lv 2012 - 2017