Kādus sarežģījumus sabiedrībā izbauda jaunās mammas ar bērniem

Advertisement
Advertisement

Mūsu valstī bērna audzināšana – tā ir cīņa. Galvenokārt, sieviešu cīņa ar sabiedrību, kur par cīņas lauku kļūst skola, bērnudārzs, poliklīnika, kaimiņi, sabiedriskais transports…


Lielākā daļa jauno mammu domā, ka viņu bērns būs kluss, mierīgs, pacietīgs un paklausīgs. Realitāte ir pavisam citāda. Mēs uzdūrāmies vienam jaunās mammas stāstam, kurā viņa apraksta savu pieredzi, atrodoties ar diviem maziem bērniem sabiedriskās vietās.

Raksta turpinājums - lapa #1
Bērni mūsdienu sabiedrībā

“Izeju no mājām: uz vienas rokas bērns, otrā ratiņi un skrejritenis. Pat nepaguvu pagatavot sev brokastis, jo bērni prasījās laukā pastaigāties. Bērnu rotaļlaukumā ierastais troksnis un kustīgas spēles. Šķiet, pilnīgi ierasta jaunās māmiņas diena un ciešama dzīve. Bet tas ir tikai sākums,” – stāsta Marina.

“Esmu spiesta katru dienu visur iet ar saviem bērniem, ratiņiem, skrejriteņiem, mierīgi paciest bērnu raudas un netīros apavus. Nepieciešams ēdienu pirkt veikalos, apmaksāt komunālos pakalpojumus, atvases izvest svaigā gaisā. Nākas vienmēr ņemt līdzi mugursomu ar ēdienu un dzeramo, ja paredzama ilgstoša pastaiga.”
Vīrs strādā līdz vēlam vakaram, bet visas bankas, sociālie dienesti – no pulksten 9 līdz 17. Man bērnus nav ar ko atstāt, mēs nevaram atļauties nolīgt auklīti, bet radinieki dzīvo tālu. Reizēm te stāvi rindā bankas telpā, bet jaunākais dēls nesās pa zāli aiz noguruma un spriedzes un apmeklētāji sāk izrādīt neapmierinātību, izteikt piezīmes.

Veikalā mani bērni izklīst pa nodaļām kā tarakāni, izrādot interesi par rotaļlietām vai konfektēm. Bet es klusībā lūdzu Dievu, lai viņi neko neaiztiktu. Preces plauktos atrodas tik zemu, ka bērni nejauši var tās aizskart vai nogāzt. Un, ja mans dēls nogāzīs preci vai sāks skaļi raudāt bankā, mani tūlīt pat nokristīs par “estačumāti” un padarīs par apsmieklu.”
Ar terminu “estačumāte” apzīmē sievietes ar bērniem vai grūtnieces, kuras domā, ka izrāda cilvēcei lielu labvēlību, dzemdējot bērnu. Viņu dzīve griežas tikai apkārt bērniem. Viņas uzskata, ka pēc bērna piedzimšanas visa pasaule viņām parādā. Bieži vien tādas mammas necenšas pieklusināt kaprīzus un nerātnus bērnus, viņus attaisnojot, sak, “Nu un kas, viņš taču ir bērns, viņam viss atļauts!”

Turklāt viņas uzskata par slimām visas pārējās sievietes, kurām kaut kādu iemeslu dēļ nav bērnu. Tādu uzvedību psihologi izskaidro ar to, ka pēc dzemdībām sieviete jūtās neaizsargāta un tādēļ agresīva. Tā ir smadzeņu atbildes reakcija smagajam emocionālajam un fiziskajam stāvoklim. Vienkāršāk sakot, mātes pieprasa pret sevi paaugstinātu uzmanību, jo jūtās apdalītas un apvainotas.

“Estačumāte” - kodīga un nežēlīga jauno māšu vajāšana. Ikdienā mēs visdrīzāk satiksim māmiņas, kuras ar visu savu izskatu it kā nedaudz atvainojas par to, ka viņas ar savu mazuli bojā dzīvi kārtīgiem cilvēkiem.
Izskatās, tieši tādā situācijā nokļuva mūsu varone. “Es vēl nekad nebiju tik neaizsargāta pasaules priekšā kā maternitātes periodā. Katru dienu, izejot sabiedrībā, es parādu visas savas nepilnības tāpēc, ka esmu kopā ar bērniem. Es viņus uzskatu par savas konsekvences zīmi kā māte un lietderību kā cilvēks.

Ievainojamība, sāpes un bailes manā dzīvē skar arī manus bērnus. Ja es uzdrošināšos paziņot, ka man ir smagi un esmu apjukusi, tad mani nomētās ar padomiem. Labākajā gadījumā. Bet sliktākajā – apvainos par to, ka esmu slikta māte un velti žēlojos. Sabiedrība no manis gaida, lai mani bērni neatspoguļotos, nekliegtu, netraucētu un vispār būtu nemanāmi. Tajā pašā laikā sociums vēlas, lai es izaudzinātu harmoniski attīstītas personības ar savu pilsonisko nostāju.”
Esam pārliecināti, ka daudzas mammas, kuras lasa šo stāstu, atpazīs sevi. Nereti apkārtējie kļūst rupji, nevērīgi izturās pret sievietēm ar bērniem, izmetot frāzes: “Sēdi mājās, ko atspēries uz veikalu ar bērnu ratiņiem! Cik var vairoties, ej strādāt, liekēde!” Tādus cilvēkus ārkārtīgi kaitina bērnu spiedzieni un kliedzieni. Bet viņi aizmirst, ka māte šos kliedzienus klausās 24 stundas diennaktī bez brīvdienām.
Kamēr mazie bērni spēlējas, skaļi rotaļājas un sarunājas, kamēr izrāda ziņķāri par pasauli un uzdod neērtus jautājumus skolotājiem, māte vienmēr būs par sabiedrības ievērības mērķi. Šī stāsta varonei ir divi varianti: saskaņā ar vairākuma balsīm prasīt no saviem bērniem ierindas paklausību vai nostāties sava bērna pusē un sekot savas dzīves noteikumiem.
Pirmais veids ir ērts un patīkams sabiedrībai. Un nospļauties, ka mazajiem cilvēkiem pasaule šķitīs naidīga un sveša, toties lielie onkuļi un tantes nesatrauksies un nedusmosies.

Otrs veids – bērnu audzināšana sabiedrībā pēc cieņas principa pret citu cilvēku ķermeņa izpausmēm, jūtām, vēlmēm. Tajā vari būt pats, nebaidoties no nosodījuma. Taču tas nozīmē risku uz visiem laikiem palikt par “estačumāti” sabiedrības acīs ar it kā izlutinātiem bērniem.

Patika redzētais? Iesaki draugiem

Saistītie raksti

Spied patīk un uzzini jaunumus ātrāk par citiem

Advertisement

Jaunākie komentāri

0 0 Šodien 08:25Valdis
par Vaciju viss taisnibu , bet pedejas nav Latvijaa
0 0 10:45 21.03Es
Un Norvēģijā vēl ne tādus skatus var ieraudzīt--kā saka-cēlies un vēlies!
1 1 10:20 21.03ruta
Mēs varam šausmināties un smieties, bet patiesībā viņi ir nelaimīgi cilvēki.
Advertisement

Pierakstīties iknedēļas jaunumiem

Tavs e-pasts
Pārpublicēšana tikai ar rakstisku atļauju | Rakstīt portālam | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Par sīkdatnēm | © Torno.lv 2012 - 2019