Kāpēc sievietes nevēlas dzemdēt bērnus

Advertisement
Advertisement

Mūsdienu pasaulē meitenes izvēlas vispirms iegūt izglītību, aktīvi strādāt, nostiprināt savu materiālo stāvokli un finansiālo neatkarību, pirms veltīt bērniem pusi dzīves.


Turklāt, sieviete visbiežāk nav pārliecināta par sava vīrieša uzticamību un nevar uz viņu paļauties, tādēļ arī nesteidzas dzemdēt bērnus. Atsevišķu apskatu pelna pretrunīgā situācija ar sabiedrības attieksmi pret maternitāti.

Raksta turpinājums - lapa #1
Laime būt par mammu

Kas gan notiek, kad sieviete beidzot kļūst grūta? Sākumā seko īss apsveikumu mirklis, bet pēc tam sabiedrība, kura aktīvi sievietei uzstāja maternitāti, liedz viņai atbalstu. Darba devējs meklē iespējas atlaist sievieti no darba, apejot likumus. Ņemot vērā to, ka nākotnē atrast jaunu darbu sievietei ar mazu bērnu būs ļoti sarežģīti.

Tas vēl nekas. Grūtas sievietes un dzemdētājas bieži kļūst par upuriem tādai parādībai kā soda ginekoloģija. Rupjība, morāls sadisms un atklāta ņirgāšanās sievieti pavada visu grūtniecības laiku. Bet tās, kurām paveicies no tā izvairīties, pēc dzemdībām pārstāj justies kā personība.

Sieviete stāvoklī – tā vairs nav Anna, Liene vai Viktorija. Viņa tagad ir “māmiņa” – tieši tā viņu tagad uzrunā mediķi. Tagad sieviete vairs nav persona, bet funkcija. Nevis subjekts, bet objekts.
Sabiedrība nonivelē mātes pūles, uzskatot, ka pret sievietēm “visiem ir pienākums”, bet viņa neko nedara un sēž mājās. Māte ar bērnu tiek pakļauta izolācijai no sabiedrības: par viņu un jaundzimušo nekur nepriecājas, zīdīšana ar krūti šokē, restorānā ar mazuli neieiesi, sabiedriskās vietās bērns visiem traucē. Šķiet, ka visi sapņo par geto mātēm ar bērniem.

Vienīgais veids, kā tikt galā ar sociālo izolāciju – tas ir Internets, kurā ir iespēja padalīties ar slēptākiem pārdzīvojumiem un atrast līdzdomātājus, atbalstu un līdzjūtību. Mēs atradām kopienu, kurā sievietes anonīmi var izteikties par sasāpējušo un saprast, ka viņas nav vienas. Publikācijas, kuras atzīmētas ar #māteslaime izkārtojumu, apstulbina ar savu izmisuma un bespēcības bezdibeni.
“Attieksme pret māti ir gandrīz tāda pati kā pret atkritumiem, - stāsta viena no kopienas dalībniecēm. – Es priecājos, kad manī un manā bērnā vismaz reizi mēnesī redz dzīvus cilvēkus nevis aurojošu “kūniņu” un it kā neadekvātu māti. Mana meita sabiedriskās vietās vienmēr ir mierīga, bet vienmēr atrodas tādi, kurus mēs tracinam. Krītam uz nerviem tiem, kuri nelabrāt dod vietu sabiedriskā transportā. Kaitinām, kad ar ratiņiem staigājam pa veikaliem.

Viens 40 – gadīgs vīrietis sašuta, sak, “nav ko ar ratiņiem vazāties pa veikaliem”. Turklāt es braucu uzmanīgi un viņu ne reizi neaizskāru. Tāda pie mums ir attieksme pret mātēm sabiedrībā…”
Cita sieviete sūdzās par izplatītu viedokli, ka dekrēts – tas ir gandrīz kā kūrorts: “Pie visa vainīga jēdzienu izpratnes izmaiņas. “Dekrēta atvaļinājums” un “bērna kopšanas atvaļinājums” – kas tas par atvaļinājumu? Tā ir piespiedu iziešana beztermiņa, visu diennakti, neapmaksātā darbā bez brīvdienām un maiņas, bez slimības lapām, ar milzīgu atbildību. Visas dekrēta šausmas nāk, visdrīzāk, nevis no bērna, bet no vīra. Man tika standarta vīrietis, kurš līdz pieciem gadiem vispār nesajēdz, kas tas ir – bērns un ko ar viņu dara.

Viņš ne reizi nepiecēlās naktī pie bērna, ne reizi nešūpoja, ne reizi nemainīja pamperu, ne reizi nepastaigājās ar mazo pats. Dzirdu vien standarta atrunas; “Es strādāju”, “Esmu noguris”, “Tev ko, dekrētu tāpat vien iedeva?”. Piedevām man ir jāuzkopj, jāpaēdina un vēl viņš jāapmierina ar entuzismu! “Nu ko tu kā baļķis?” – viņš man saka. Viņu neuztrauc, ka es esmu nogurusi, ka šuve pēc ķeizargrieziena sāp. Es taču esmu sieviete, tātad, pozitīvs noskaņojums, mājīgums , seksualitāte – tas ir manā dabā!”
Sabiedrība visu laiku no sievietēm prasa dzemdēt bērnus rūpnieciskos apmēros, bet pēc tam viņas apbalvo tikai ar nicinājumu, beztiesīgumu un naidīgumu.

Mūsdienās cilvēki ļoti nedraudzīgi noskaņoti pret bērniem un mātēm. Pēc viņu uzskatiem, sievietēm aktīvi jāvairojas, bet lai viņu “nejaukie, neaudzinātie bērni” nekliegtu, neskraidītu, neraudātu. Lai mātes “neizgāztu savus tesmeņus” sabiedriskās vietās (nevienu neuztrauc, ka bērns grib ēst tagad un tūlīt).
Pie mums pieņemts nenosodīt tēvus par izvairīšanos no bērna kopšanas un audzināšanas, uzskata, ka tā ir tikai sievietes nodarbe. Reti kad vīrietis tiek nosodīts par nepietiekošu uzmanības pievēršanu bērnam. Rezultātā maternitātes laime sievietēm kļūst par īstu elli.

“Uzreiz pēc manas izrakstīšanās no dzemdību nama vīrs paziņoja, ka mājās neko nedarīs. Dzemdēt, uzkopt dzīvokli, gatavot ēst tas ir sievietes pienākums. Turklāt viņš nenopelna pietiekoši naudas ģimenes uzturēšanai, viņam palīdz vecāki. Šim nelietim esmu atdevusi savas dzīves labākos gadus un tikpat jāatdod viņa bērnam. Gribas aizbēgt no šīs planētas…”

Patika redzētais? Iesaki draugiem

Saistītie raksti

Spied patīk un uzzini jaunumus ātrāk par citiem

Advertisement

Jaunākie komentāri

0 0 Šodien 08:25Valdis
par Vaciju viss taisnibu , bet pedejas nav Latvijaa
0 0 10:45 21.03Es
Un Norvēģijā vēl ne tādus skatus var ieraudzīt--kā saka-cēlies un vēlies!
1 1 10:20 21.03ruta
Mēs varam šausmināties un smieties, bet patiesībā viņi ir nelaimīgi cilvēki.
Advertisement

Pierakstīties iknedēļas jaunumiem

Tavs e-pasts
Pārpublicēšana tikai ar rakstisku atļauju | Rakstīt portālam | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Par sīkdatnēm | © Torno.lv 2012 - 2019