Sievietei nebija naudas, lai samaksātu par manikīru. Viņai aizejot no salona, pēc viņas izskrēja...

Advertisement
Advertisement

Pēdējā laikā arvien biežāk dzird sakām, ka cilvēki kļuvuši daudz ļaunāki un ciniskāki, bet pasaule izmainījusies uz sliktāko pusi. Bet mēs taču paši veidojam vēsturi un mainām pasauli sev apkārt!


Gadījums, kurš nesen notika vienā no skaistuma saloniem, lieku reizi pierāda, ka mēs paši esam savas laimes kalēji. Un liek aizdomāties vēl par citām svarīgām lietām.


Par šo atgadījumu mums pastāstīja maskaviete Olga Saveļjeva, tādēļ zemāk mēs atstāstām viņas stāstu ar minimāliem saīsinājumiem.

 

 

Avots: facebook

Raksta turpinājums - lapa #1
Man nolūza nags.

Neliela bēda, bet garastāvokli bojā. Sievietes sapratīs.

Šodiena vispār kaut kāda neizdevusies: ķīmiskā tīrītava nepaspēja atdot kleitu, kura man bija vajadzīga vakaram, remontā neatradu savas laimīgās kurpes, tagad šis nags…

Tu dusmojies uz mani, Visum?

Es ieskrēju TC paņemt kafiju un pie reizes ieskatījos manikīru tīkla salonā. Saku, meitenes, nags, skumja bēda, ir tik vien desmit minūtes laika, iztaisiet, lūdzu…Un. lūk, sēžu, dzeru kafiju, laboju nagu.
Redzu, kā pie administratores pieiet veca sieviete. Tāda kārtīga. Ģērbusies pieticīgi, bet…pārdomāti! Ar šallīti, pieskaņotu cepurītes tonim.

Jautā:

— Bet manikīrs maksā 299 rubļus?
— Jā.
— Bet tas ar pārklājumu?
— Nē.

Večiņa pagāja malā. Pastāvēja. Padomāja. Pilnīgi acīmredzami: viņai pēdējie trīssimt rubļu. Un miljons caurumu budžetā, kurus var ar tiem aizbāzt. Bet viņa nav večiņa. Viņa ir sieviete! Bet sieviete vēlas koptas rokas. Jebkurā vecumā.
Viņa atkal pieiet pie administratores:

— Bet pārklājums maksā 50 rubļus?
— Nē, 220.
— Divsimt divdesmit? — vecmāmuļa izbīlī atkāpās.

Nē, 500 rubļus viņas budžetam nepavilkt…Viņa izlēmīgi sakārto cepurīti un iet prom, spiežot sev klāt mētelīti.

Cik gan pazemojoša ir nabadzība! Cik tas ir bēdīgi, kad vajag darīt izvēli starp vajadzīgo un nepieciešamo!

Kad sevi palutināt – tas ir neparedzēts budžeta tēriņš, caurums, kuru pēc tam nezin no kurienes aizlāpīt…
Bet sieviete. Sieviete dzīvo iekšienē. Viņa vēlas parastus, piezemētus priekus, tādus kā tīri nagi olīvu formā, vēlas patikt sev spogulī, vēlas būt skaista. Nevis likties par Sievietei, bet būt par to!

Sievietēm nav vecuma. Ir dvēseles stāvoklis. Pavasara stāvoklis. Vecmāmiņai pavasarim pietrūka piecsimt rubļu. Kā tad tā?
Manu roku tur manikīra meistare Guļa. – Piedodiet man, Guļa, es tagad visu sabojāšu, bet…Es atraujos no vietas, skrienu pēc vecmāmiņas, tas ir, pēc Sievietes. Pēc Sie-vie-tes!

— Pagaidiet, pagaidiet! Neejiet prom!

Viņa apjukusi pagriežas.

— Iesim, iesim uz manikīru! — es apņemu viņu ap pleciem, pagriežu salona virzienā.
— Kas jūs esat? — baidās večiņa.
— Es? Nekas. Manikīra feja. Iesim, nokrāsosim jums nagus…
— Man nepietiks manikīram ar pārklājumu.
— Pietiks-pietiks! Tur šodien akcija. Katrs simtais klients saņem dāvanā manikīru. Ar pārklājumu!
— Un es esmu simtais klients?
— Protams! Simtais! Pats simtākais pasaulē...

Vecmāmuļa neticīgi iet aiz manis pie administratores.

—Vai taisnība,ka man dāvanā manikīrs? — viņa vēl nekādi nevar noticēt savai laimei.

Es stāvu aiz večinas, rādu administratorei naudu un miedzu ar aci.

Administratore Ļena visu saprata.

— Jā-jā, viss ir pareizi. Es tikai ne uzreiz aptvēru. Ejiet uz manikīru. Ar pārklājumu.
— Ai, es dzīvē nekad neko nebiju laimējusi, — vāvuļo vecmāmuļa, starojot aiz laimes.
Meitenes-meistares redzēja mūsu scēnu. Visas smaida, saka vecmāmuļai:

— Nu, izvēlieties, pie kuras jūs vēlaties?

Vecā sieviete nekādi nevar nomierināties par savu laimi:

— Meitenes, mīļās, man taču vienalga. Man vienalga kura. Es slikti redzu, manikīru taisu sev pati, bet te tik ļoti sagribējās…Un, lūk, kāda veiksme!

Beidzot viņa nosēžas pie tuvākās meistares, bet administratore Ļena pienāk no aizmugures un saka:

— Es aizmirsu pateikt, ka jums dāvanā vēl ir parafīna terapija rokām, — un izteiksmīgi skatās uz meistari.
— Sapratu, — smaida un pamāj ar galvu meitene, ķeroties klāt pie darba.

Vecmāmuļa pavisam izkusa. Gandrīz vai raud.

Mēs saskatāmies ar Ļenu. Es rādu īkšķi uz augšu. Viņa smejas un māj ar roku, sak, nieks vien ir…Visapkārt ievērojami kāpa pozitīvisma līmenis. Iesmaržojās pavasaris. Un kafija garšīga. Un meitenes visas skaistas. Un dzīve brīnišķīga!

Patika redzētais? Iesaki draugiem

Saistītie raksti

Spied patīk un uzzini jaunumus ātrāk par citiem

Advertisement

Jaunākie komentāri

0 0 Aizvakar 10:45Es
Un Norvēģijā vēl ne tādus skatus var ieraudzīt--kā saka-cēlies un vēlies!
1 1 Aizvakar 10:20ruta
Mēs varam šausmināties un smieties, bet patiesībā viņi ir nelaimīgi cilvēki.
0 0 21:54 17.03Fiksais
Priekšroka vienmēr ir tr.līdzeklim kurš virzās pa galveno ceļu.
Advertisement

Pierakstīties iknedēļas jaunumiem

Tavs e-pasts
Pārpublicēšana tikai ar rakstisku atļauju | Rakstīt portālam | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Par sīkdatnēm | © Torno.lv 2012 - 2019